Katrs jauns vecāks piedzīvo šo pirmo šausminošo brīdi: jūsu mazulis kliedz, nevis raud, bet kliedz. Jūs mēģināt viņu pabarot. Jūs pārbaudiet viņa autiņu. Jūs mēģināt padarīt viņu siltāku, vēsāku, mierīgāku, ērtāku, bet bez rezultātiem. Šīs dārgās, 8 mārciņas smagās, nerunājošās radības pilnīgs noslēpums paceļas līdz jūsu apziņai, un jūs uzreiz pārsteidz apziņa, ka jums nav ne mazākās nojausmas, ko šis mazais cilvēks vēlas vai ko darīt, lai viņš justos. labāk.

Ir svarīgi, kā jūs reaģējat uz šo situāciju. Vienmēr būs svarīgi, kā jūs reaģējat uz savu bērnu emocijām. Ja jūtaties saspringts vai satraukts, jūsu bērnam, visticamāk, būs problēmas ar atslābināšanos. Ja jūtaties mierīgs un pārliecināts par sevi, jūsu mazulis, visticamāk, jutīsies droši un uzticas. Mūsu bērnu izdzīvošana ir atkarīga no mums, un tāpēc viņi ir ļoti pielāgoti mūsu emocijām. Jo mierīgāk un līdzjūtīgāk reaģējam uz saviem bērniem, jo ​​izturīgāki viņi kļūst, izturoties pret savām emocijām. Tomēr mums, vecākiem, vienmēr būs brīži, kad mēs pakaļamies, sasprindzināmies, sakām nepareizu lietu un piedāvājam nepareizu līdzekli.

Perfekti noskaņoti vecāki neeksistē. Dr. Ed Tronick, bērnu attīstības eksperts un Hārvardas Universitātes pediatrijas asociētais profesors, savā pētījumā atklāja, ka pat “labākie” vecāki saviem bērniem ir noskaņoti tikai 30 procentus laika. Šis nepārtrauktas noskaņošanas spēju trūkums liek vecākiem, iespējams, neatbilstoši vai nepietiekami reaģēt uz bērna vajadzībām pārējos 70 procentus laika. Tāpēc, lai gan mēs nevaram sagaidīt, ka ik brīdi būsim ideāli sinhroni ar saviem bērniem, mēs varam atzīt, ka neatkarīgi no tā, cik mēs viņus neievērojam, mūsu bērni gandrīz vienmēr ir ļoti pieskaņoti mums. Katru reakciju, ko mēs paužam (apzināti un neapzināti), viņi absorbē, palīdzot viņiem veidot savu skatījumu uz pasauli un sevi.

Tāpēc patiesi uzlabot savu audzināšanu nozīmē iegūt labāku izpratni par sevi. Visi vecāki gan mīl, gan ienīst sevi, un viņi abas šīs reakcijas pauž saviem bērniem. Tā kā mūsu bērni nāk no mums, mēs bieži jaucam paši savu priekšstatu un pieredzi ar viņu pašu. Mīlestība, ko jūtam pret sevi, tiek attiecināta uz mūsu bērniem kā “vecāku aprūpe”. Šis attiecību veids pozitīvi ietekmē viņu sevis uztveri un palīdz viņiem attīstīt to, ko es un mans tēvs, psihologs Roberts Frīstons un es esam definējuši kā “pašsistēmu”.

Pašsistēma apraksta unikālo indivīda uzbūvi, kas pastāv pēc būtības, ko pēc tam informē harmoniska identificēšanās ar vecāku pozitīvo attieksmi un iezīmēm un to iekļaušana. Kad vecāki jūtas labi par sevi, viņi daudz labāk spēj sniegt šo pozitīvo pašsajūtu saviem bērniem. Viņi var iesaistīties aktivitātēs, sazināties un piedāvāt saviem bērniem atbalstu no pārliecības un viegluma vietas. Turklāt vecāki var labāk veltīt bērnam visu uzmanību un nesavtīgi reaģēt uz bērnu vajadzībām, ja ir mazāk traucējošo faktoru, piemēram, šaubīšanās un pārmērīgas raizes.

Spektra pretējā pusē, kad vecāki jūtas negatīvi pret sevi, viņiem ir vienlīdz viegli šīs jūtas attiecināt arī uz saviem bērniem. Vecāku negatīvās domas pret sevi var izraisīt vecāku noraidījumu, nevērību vai naidīgumu. Vecāki ne tikai biežāk izturas kritiski pret saviem pēcnācējiem tādā veidā, kas ir līdzīgs tam, kā viņi paši sevi nosoda, bet arī viņu negatīvā pašcieņa kalpo kā piemērs viņu bērniem. Kad mēs dzirdam, ka mūsu bērni komentē savu svaru vai sauc sevi par stulbiem, mēs varam brīnīties, no kurienes viņiem ir tādas idejas par sevi. Mēs, iespējams, nekad nesaucam savus bērnus tā, kā viņi sauc sevi, taču mēs noteikti varam atcerēties daudzas reizes, kad esam sevi kritizējuši par to, ka viņu priekšā esam resni vai stulbi.

Pieaugot bērniem, viņi bieži pārņem savu vecāku negatīvo priekšstatu par sevi un uz viņiem vērsto kritisko viedokli. Piemēram, ja vecāks uzskata savu bērnu par apgrūtinājumu, šī attieksme tiks iekļauta bērna pašcieņā. Šī vecāku un citu bērna attīstību ietekmējošu personu negatīvā programmēšana kopā ar citām ietekmēm, piemēram, nelaimes gadījumiem, slimībām un nāves trauksmi, noved pie “Anti-Sistēmas” un “Kritiskā iekšējā balss' kas to pavada.

Anti-Sistēma atspoguļo dažādas destruktīvas un kritiskas attieksmes, ko bērni pieņem pret sevi un pasauli kopumā. Kritiskā iekšējā balss darbojas kā internalizēts vecāks, atgādinot cilvēkiem par viņu trūkumiem, brīdinot viņus par noteiktām darbībām un instruējot, kā uztvert pasauli. Šo pašuzbrukumu pamatā ir vecāku aizvainojoša attieksme, prognozes un nepamatotas cerības pret bērniem. Piemēram, bērni, kuriem saka: 'Kāpēc jūs esat tik slinki?' Vai jūs neko nevarat saprast? Tu dari mani traku! Kāpēc tev skolā neveicas labāk? Vai jūs nevarat vienkārši sadraudzēties?' iekļaut šīs negatīvās attieksmes savā sevis uztverē. Viņi izstrādā kritiskas iekšējās balsis, kas viņiem uzbrūk: Tu esi stulbs; Jūs esat traucēklis; Jūs neesat pietiekami labs; Jūs esat neveiksminieks; Tu nevienam nevarētu patikt .

Ir vecāki, kas piedāvā nepatiesu uzslavu saviem bērniem, cenšoties kompensēt vecāku nerūpēšanos. Šī uzkrāšanās patiesībā kaitē bērna pašsajūtai, jo tā neatspoguļo patiesību un nav proporcionāla bērna reālajai rīcībai vai spējām. Mutiski audzini bērnu ar tādiem izteikumiem kā: “Paskaties, cik liels un stiprs tu esi. Jūs esat gudrākais bērns visā pasaulē,' patiesībā var likt bērnam justies nedroši. Tas var novest pie tā, ka bērniem ir pacilājošas domas par sevi vai viņi var justies piespiesti dzīvot saskaņā ar audzināšanu; abas viņiem kaitēs nākotnē.

Piemēram, manas meitas draudzene bieži tika slavēta par viņas agrīno mīlestību pret veselīgu pārtiku. Viņa vienmēr bija devusi priekšroku melleņu bļodiņai, nevis saldējuma bļodiņai, tāpēc viņa bieži bija balstīta uz saviem ēšanas paradumiem (un, protams, nūjiņai līdzīgā figūra). Tomēr pusaudža gados viņa ļoti apzinājās, ko ēd; nevēloties nevienu pievilt, ēdot kaut ko neveselīgu. Viņa pat sāka būt aizņemta ar savu svaru un kritizēja sevi par izsalkuma sajūtu. Šajā gadījumā viņas ģimenes šķietami nevainīgās piezīmes par to, cik viņa bija jauka un tieva, viņā bija iesakņojusies kā spiediens būt ideālai ēdājai.

Ir svarīgi apzināties piemēru, ko mēs rādām saviem bērniem. Tam, ko mēs sakām viņiem, par viņiem un par sevi, būs liela ietekme uz viņu skatījumu uz sevi. Jo vairāk mēs esam pieskaņoti sev, jo labāk spējam iejūtīgāk reaģēt uz saviem bērniem. Jo veselīgāki mēs esam emocionāli, jo mazāka iespējamība, ka mēs projicējam savus negatīvos pieredzi un paškritiskās domas uz saviem bērniem.

Mēs arī labāk spējam atpazīt, kad esam nepareizi noskaņoti saviem bērniem un kad esam automātiskā pilota režīmā, automātiski reaģējot uz viņiem tāpat, kā uz mums reaģēja bērnībā. Vai arī tad, kad mēs tos kritizējam tādos veidos, kā mēs paši sevi. Mēs varam arī būt uzmanīgiem attiecībā uz to, kas liek mums to “pazaudēt” ar savu bērnu. Visās šajās situācijās mēs varam identificēt uzbrukumus saviem bērniem un sev, vienlaikus meklējot, no kurienes šīs reakcijas rodas. Vai mēs esam satraukti par līdzīgām mūsu bērnu īpašībām, kurām mūsos uzbruka mūsu pašu vecāki? Vai mēs kompensējam daļu no savas pagātnes, ar kuru, mūsuprāt, ir nepareizi rīkojusies kāda ietekmīga personība mūsu agrīnajā dzīvē?

Pilnība nav iespējama. Taču pārdomas palīdz mums kā vecākiem darboties labāk. Kad mēs paslīdējam, mēs varam izmantot savu pašsapratni, lai labotu plīsumus attiecībās ar saviem bērniem. Mēs varam atvainoties par savām kļūdām, just līdzi viņu sāpēm un izskaidrot viņiem, kā mēs patiesībā jūtamies. Jo godīgāku, atvērtāku un apzinīgāku mēs veidojam vidi, kurā dalāmies ar saviem bērniem, jo ​​vairāk mēs saviem bērniem ļaujam būt izturīgākiem un pārliecinoši un neatkarīgi pārvietoties pasaulē.