Tā kā viss pasaulē, sākot no mūsu valodas un beidzot ar mūsu LinkedIn tīkliem, kļūst arvien lielāki, sarežģītāki un attīstās ātrāk, ir viegli just, ka mēs vairs nekontrolējam. Mūsu karjeras ceļš, mūsu attiecības un mūsu nākotne ir apstākļu upuri. Neatkarīgi no tā, vai pakļaujamies priekšnieka gribai, algas čekam, vecākam vai profilam vietnē Match.com, ir svarīgi atcerēties, ka, runājot par savas dzīves vadīšanu, mēs joprojām esam ļoti pie stūres.

Tas, kā mēs uztveram sevi un apkārtējo pasauli, lielā mērā nosaka to, kā pasaule mūs uztver. Patiesi sevis pazīšana var nozīmēt atšķirību starp tādas dzīves radīšanu, kādu vēlamies, un padošanos dzīvei, kuru dzīvojam. Un, lai gan tas dod spēku atzīt, ka mēs esam spēcīgākais avots patiesām pārmaiņām mūsu dzīvē, tomēr ir biedējoši apzināties, cik liela daļa no mūsu dzīves ir mūsu pašu rokās.

Mans draugs un kolēģis Dr. Dens Zīgels , kurš arī ir izpilddirektors Mindsight institūts un klīniskais psihiatrijas profesors UCLA definē cilvēku spēju saprast, kas notiek viņu pašu un citu prātos kā ' prāta redze .' Prāta izpratne ir sevis izpratnes metode, ar kuras palīdzību cilvēki var gūt ieskatu un empātija pētot sava prāta darbību. Prāta redzes praktizēšana ietver atvērtību, novērošanu un objektivitāti, kas var palīdzēt mums apzināties savus garīgos procesus, tos neaizraujot. Šajā ziņā tas ļauj mums pārveidot un novirzīt savu nākotni un kļūt par sava stāsta autoru.

Lielākā daļa cilvēku apzināti neapzinās, cik lielā mērā mūsu pagātnes mācības ietekmē mūsu pašreizējo rīcību un reakcijas. Mindsight palīdz mums saprast, kas mēs esam un kā mēs redzam pasauli, ļaujot mums pārdomāt savu stāstu un gūt ieskatu par to, kā šis stāsts ietekmē mūsu uztveri un emocijas. Izveidojot to, ko Dens Zīgels dēvē par 'sakarīgs stāstījumsMēs varam saprast, kā mūsu pagātne neapzināti ietekmē mūsu tagadni, un pieņemt apzinātus lēmumus par to, kā mēs vēlamies vadīt savu dzīvi.

Situācijas, kurām mēs pielāgojāmies bērnībā, var atstāt mums vecus domāšanas un uzvedības veidus, kas mūs sāpina kā pieaugušos. Šī spītīgā sērija, ko veidojām bērnībā, iespējams, radās tāpēc, ka jūtamies pastāvīgi kontrolēti stingras audzināšanas dēļ, taču tas var kļūt problemātisks mūsu karjeras kontekstā. Mijiedarbība ar mūsu bērnu, kas liek mums izkļūt no dziļā gala, var būt vairāk saistīta ar mūsu pašu pieredzi bērnībā un mazāk saistīta ar to, kā mēs patiesībā jūtamies pret saviem bērniem. Ja emocijas jūtas īpaši intensīvas, nevietā vai neatbilstošas, tas var būt brīdinājuma zīme, ka pastiprināta reakcija ir vairāk saistīta ar mūsu pagātni, nevis tagadni. Prāta izpratne var palīdzēt mums nošķirt šīs vecās emocijas no pašreizējiem apstākļiem.

Ja mēs neizmantojam prāta uztveri, mēs riskējam iekļūt savās galvās un rīkoties saskaņā ar destruktīvām domām. Psihologs un autors ir nežēlīgo, pret sevi riebīgo un šaubīgo domu straume, ar ko mēs visi dzīvojam. Dr. F.S. apzīmē kāKritiskā iekšējā balss. Kritiskā iekšējā balss ir radīta no bērnības pieredzes, kas lika mums vērsties pret sevi un attīstīt negatīvu priekšstatu par sevi. Ja tas netiek apstrīdēts, šis iekšējais kritiķis var diktēt mūsu dzīvi. Lieliska ilustrācija tam notiek klasiskajā filmā 'Annie Hall'. Kad jauns pāris (Annija un Alvija) pirmo reizi satiekas, viņu starpā notiek neveikls dialogs, savukārt subtitri izskaidro viņu prātos aktuālās domas.

Pirmajā sarunā Annijas dzīvoklī Annija stāsta Alvijam, ka viņa “nodarbojas” ar fotogrāfiju. Tajā pašā mirklī ekrānā parādās viņas domas: “Es dabūju? Klausieties mani — kāds stulbums! Kad Alvija izsaka komplimentus par viņas darbu, viņa viņam saka, ka vēlas apmeklēt 'nopietnus fotografēšanas kursus', un tad subtitri atklāj: 'Viņš droši vien domā, ka es esmu jojo.'

Kamēr Annija ir iegrimusi kritizēt sevi par nesaprātīgumu, Alvijs cenšas viņu pārsteigt, runājot par fotogrāfiju kā mākslas veidu. Klūpot aiz saviem vārdiem, viņam rodas tādas domas kā: 'Es nezinu, ko es saku — viņa jūt, ka esmu sekla' un 'Kristus, es izklausos kā FM radio.' Pat tad, kad gan Alvija, gan Annija veido sarunu, mēģinot sanākt kopā, viņu iekšējie dialogi vienlaikus viņus sašķeļ. Šis ir izplatīts scenārijs attiecību sākumposmā, un tas izpaužas visos saiknes ar citu personu veidošanās posmos.

Kad pāri ir noskaņoti uz šo iekšējo dialogu vai kritisko iekšējo balsi, viņi spēj labāk no tā atdalīties. Veselīgas attiecības veidojas, ja katrs partneris var pārdomāt savu pašsajūtu un izveidot saikni, nepakļaujoties iekšēja kritiķa iespaidā. Piemēram, tā vietā, lai pakluptu aiz vārdiem vai izklausītos pēc tādiem cilvēkiem, kas viņi nav, Alvija un Annija varēja būt paši savā agrīnajā mijiedarbībā un izaicināt nedrošību, kas vēlāk skāra viņu attiecības.

Dens Zīgels savā grāmatā raksta par ideālām attiecībām. Mindsight: jaunā personības transformācijas zinātne ka 'pieskaņoti pāri savienojas garīgā mīlestībā, prātu savienošanā, kurā divi cilvēki rada skaisto rezonanses sajūtu, ka kļūst par 'mēs'. Uzplaukuma tuvība var būt pārsteidzoša, taču ceļojums, lai tur nokļūtu. un palikt tur var būt rupji. Lai kļūtu saistīts kā 'mēs', pārim ir arī jākļūst diferencētam kā diviem 'es'. Lai ilustrētu šo punktu, viņš identitātes zaudēšanas procesu pāra attiecībās raksturo kā smūtija veidošanu, savukārt, kad katrs cilvēks nes viņu individualitāte savai savienībai, viņu attiecības ir kā augļu salāti. Diemžēl, radot savienojuma ilūziju (vaiFantāzijas Bonds'), pāris iznīcina viņu patiesās saderības un mīlestības jūtas. Tikai tad, kad cilvēks ir pašpārliecināts, viņš var dzīvot harmoniskāk ar savu partneri.

Tie paši principi attiecas uz jebkurām attiecībām neatkarīgi no tā, vai tās ir mūsu laulātais, mūsu bērni, ģimenes loceklis vai kolēģis. Kā savā grāmatā norāda Zīgels: 'Smadzenes ir sociāls orgāns, un mūsu savstarpējās attiecības nav greznība, bet gan būtiska uzturviela mūsu izdzīvošanai.' Prāta izpratnes mērķis ir sasniegt sevis izpratni, kas var palīdzēt mums apturēt kaitīgo uzvedību, kas pasliktina mūsu attiecības. Kad mums ir ieskats par sevi, mēs arī veidojam līdzjūtību un empātiju pret citu cilvēku. Mēs varam atklāt, kāpēc esam tādi, kādi esam, un kļūt par tādiem, kādi vienmēr esam vēlējušies būt.

Kā rakstīja Roberts Fīstons: “Iespējams, vissvarīgākā dzīve, kas apliecina cilvēka īpašību, ir spēja sajust mīlestību — izjust līdzjūtību un empātiju pret citiem cilvēkiem, kā arī paust laipnību, dāsnumu un maigumu pret citiem cilvēkiem. Lai iemācītos mīlēt citus, vispirms ir jānovērtē sevi. Tas ir pamats, uz kura balstās visas cilvēciskās attiecības.